Tīrs ūdens ir viena no svarīgākajām cilvēka ikdienas nepieciešamībām. Kvalitatīvs ūdens pietiekošā daudzumā nodrošina ne tikai komfortu, kā arī svarīgos dzīvības procesus dabā. Pazemes ūdeni, ko iegūstam no grodu akām, spicēm vai dziļurbumiem, visbiežāk nepieciešams papildus apstrādāt, lai tas būtu tīrs un lietojams pārtikā.
Uzņēmums "ReWater" piedāvā ūdens kvalitātes uzlabošanas un attīrīšanas pakalpojumus gan privātajām saimniecībām, gan rūpnieciskiem objektiem. Piedāvājam gan atsevišķu filtru uzstādīšanu, gan kompleksus risinājumus - no situācijas izpētes, urbuma skalošanas un dezinfekcijas līdz pat filtru sistēmas uzstādīšanai jaunā vai esošā ūdensapgādes tīklā.
Ja virszemes vai pazemes ūdens neapstrādātā veidā vai pēc speciālas sagatavošanas paredzēts patēriņam cilvēku uzturā, uztura pagatavošanai, izmantošanai mājsaimniecībā, tirdzniecībai vai izmantošanai pārtikas ražošanā, tā kvalitātei jāatbilst MK noteikumiem Nr. 671 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība".
Kāds ir kvalitatīvs ūdens?
Tas ir dzidrs, ar patīkamu, atsvaidzinošu garšu, bez slimību izraisošu mikroorganismu klātbūtnes, un tā ķīmiskais sastāvs atbilst Ministru kabineta noteikumiem Nr. 235. Piesārņots vai zemas kvalitātes ūdens var būt bīstams cilvēka veselībai.
Kā novērtēt ūdens kvalitāti?
Vērtējot ūdens kvalitāti, tiek veiktas konkrētas ūdens pārbaudes un izvērtēti riski. Piemēram, ja ūdens tiek ņemts no vaļējas ūdenstilpes vai seklas spices intensīvas lauksaimniecības zonā, būtu nepieciešams pārbaudīt iespējamo pesticīdu un/vai minerālmēslojuma klātbūtni ūdenī. Degvielas uzpildes staciju tuvumā vajadzētu kontrolēt iespējamo piesārņojumu ar naftas produktiem un smagajiem metāliem. Komunālās saimniecības notekūdeņu noplūdes tuvumā obligāti būtu jāveic ūdens mikrobioloģiskā analīze utt. Savukārt, ja ūdens tiek iegūts no pietiekami dziļa urbuma, nevēlama piesārņojuma iespējamība ir ārkārtīgi niecīga. Turklāt, ja ūdens izskats un garšas īpašības mums ir pieņemamas, ar pietiekami augstu drošības pakāpi var uzticēties arī ūdens kvalitātei. Ja mums tomēr ir interese noskaidrot sava dzeramā ūdens sastāvu, ūdens parauga noņemšana ir jāizdara pareizi - iesakām to uzticēt speciālistam! Bet - ko mēs ieraudzīsim saņemtajos analīžu rezultātos?
Analīžu rezultāti
Ūdens analīzēs var izdalīt divas daļas: mikrobioloģisko analīzi, kurā tiek pārbaudīta patogēno mikroorganismu klātbūtne, un ķīmisko analīzi. Būtisks iespējamā piesārņojuma indikators ir ūdens pH līmenis. MK noteikumi pieļauj dzeramā ūdens pH vērtību robežās no 6,5 līdz 9,5. Un ne tāpēc, ka skābāks vai sārmaināks būtu kaitīgs (mūsu ēdienkartē ir gan skābi, gan sārmaini produkti!), bet tāpēc, ka šādas vērtības atbilst nepiesārņota dabas ūdens sastāvam. Iekļaušanās šajā intervālā gan negarantē ūdens tīrību, bet, ja pH ir ārpus šī intervāla, tas nozīmē, ka ūdens ir piesārņots.
Dzeramais ūdens
Runājot par dzeramā ūdens kvalitatīvo sastāvu, t.i., par to, kādi joni ir ūdenī, jāatzīst - nav labāka vai sliktāka pamatsastāva ūdens. Sastāvs, protams, ietekmē ūdens garšu, piemēram, liels hlorīdu saturs (daudzi simti mg/l) ūdenim dod sāļu piegaršu, liels sulfātjonu daudzums ūdeni dara nedaudz rūgtenu... Tāpēc veikalā mēs izvēlamies tādu ūdeni, kurš mums katram labāk garšo - bet piemājas urbumā jāsamierinās ar tādu, kādu savas dzīvesvietas rajonā varam iegūt.
Ja domājam par ūdens kvantitatīvo sastāvu, t.i., par to cik kādu jonu ir ūdenī, tad arī nekādu normatīvu kaitīguma ziņā nav - galvenais vērtētājs ir mūsu garšas kārpiņas. Protams, diez vai ikdienā vēlēsimies dzert stipri mineralizētu ūdeni, kurā kopējais sāļu saturs ir vairāki grami litrā, un arī tējas vai kafijas pagatavošanai tas nebūs optimāls. Bet neviena no šīm komponentēm nav kaitīga - vismaz tādos daudzumos, kādos mēs tās uzņemam ar dzeramo ūdeni. Varētu pat apgalvot pretējo: lielāks ļaunums organismam būs no pārāk maza nevis pārāk liela minerālsāļu satura ūdenī - sevišķi tas attiecas uz magnija un kalcija joniem. Un pilnīgi atsāļots ūdens arī nav garšīgs!
Ūdens mājsaimniecības tehnikai
Nedaudz cits vērtējums ūdenim būs no mājsaimniecības tehnikas viedokļa. Kā atsevišķu jautājumu varētu izdalīt ūdens cietību, t.i. kopējo kalcija un magnija sāļu saturu ūdenī. Tās dēļ tējkannā veidojas katlakmens slānis. Mazgājot veļu cietā ūdenī, pieaug veļas pulvera patēriņš, apkaļķojas sildelementi un iziet no ierindas veļas mašīnas... Kas ir vainīgs?
Vairumā Latvijas ūdeņu dominējošie starp anjoniem ir hidrogenkarbonāta joni, kas rodas, šķīstot karbonātiežiem (dolomīts, kalcīts u.c.). Ūdeni karsējot, kalcija un magnija hidrogenkarbonāti termiski sadalās, veidojot attiecīgos karbonātus, kas ūdenī nešķīst un nosēžas blīva slāņa veidā uz sildvirsmas.
Kāda ūdens cietība būtu pieļaujama?
Īsā atbilde: mazgāšanai - jo mazāka, jo labāk. Tajā pašā laikā izskalot pulvera paliekas vai noskalot no rokām ziepes ļoti mīkstā ūdenī būs problemātiski. Kopumā varētu teikt, ka optimālais ūdens cietības lielums ir ap 1-2 mmol/l.
Jo vairāk ūdenī ir izšķīdušo sāļu, jo intensīvāk veidosies katlakmens tējkannā, lielākas bažas par apgulšņu veidošanos uz ūdens krāniem, blīvēm un citām virsmām. Runājot par katlakmeni - nepatīkamāki ir karbonātu ūdeņi (hlorīdi un sulfāti katlakmeni praktiski neveido). Savukārt liels sulfātu (nedaudz mazāk - hlorīdu) daudzums veicina korozijas procesus.
Apkopojot visu iepriekš teikto par ūdens pamatsastāvu, izkristalizējas vērtējums: slāpju remdēšanai izvēlamies tādu ūdeni, kāds vislabāk garšo, vēlams pat ar lielāku mineralizāciju, savukārt mājsaimniecības tehnikas vajadzībām optimālāks būs ūdens ar nelielu izšķīdušo sāļu saturu.